Sensenos laikos kāds mani uzzīmēja uz tikko izgatavota mitra ķieģeļa. Tā es sāku dzīvot Turaidas pilī. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem mani atrada arheologi un atpazina, jo man rokā ir pacelts ierocis akmeņu mešanai – linga. Gluži kā Dāvidam no gudrās grāmatas –  Bībeles. Tajā stāstīts par drosmīgo ganu Dāvidu, kurš cīnījās ar milzi Goliātu. Augumā varenais un ļoti spēcīgais Goliāts bija visus uzvarējis un nebija neviena drosminieka, kas stātos viņam pretī. Lai gan biju mazs zēns, es milzi uzvarēju ar savu gudrību, drosmi un apņēmību!

Kopš savas dzimšanas es dzīvoju māla ķieģelī – tādā, no kādiem mūrēta Turaidas pils. Mana dzīve Turaidas pilī ir gaiša un laimīga, lai gan man nav vecāku, kuriem varētu pajautāt, cik man ir gadu. Es nevaru izaugt liels un būt pieaudzis – vienmēr būšu mazs zēns, kurš dzīvo ķieģelī un tikai nakts stundās, agros rītos un novakaros spēj pārvērsties par cilvēku.

Mana māja, lai gan tagad atrodas pils pagrabā, ir ļoti mājīga. Ar mani notiek raibas lietas, gadās arī daži pavisam īsti un pat bīstami piedzīvojumi, piemēram, tad, kad bija jāveic īsts varoņdarbs  – jākļūst par bruņinieku un jādodas kaujā zirga mugurā vai jāiejūtas svētceļnieka gaitās.  Man nekad nav bail, arī tad, kad citiem kājas aukstas un bikses trīc, – esmu drošs un bezbailīgs, sevišķi tad, kad izrauju savu zobenu. Manas acis zvēro un met dzirksteles!  Es esmu ļoti gudrs, jo dzīvoju muzejā un katru dienu klausos stāstos par seniem laikiem, – tos stāsta gan gudri mācīti cilvēki, gan seni priekšmeti – sevišķi pļāpīgas ir vecās grāmatas! Daudz ko esmu pieredzējis pats. Es ātri visu iegaumēju un protu pastāstīt citiem. Māku rakstīt uz pergamenta ruļļa,  uz vaska tāfelītes vai uz tā, kas pie rokas – gan  mitra ķieģeļa,  gan papīra lapas! Visvairāk manos stāstos ieklausās mans draugs –  suns Jovars, dažas vāveres, veca, sirma žurka  un krauklis, kurš atlido katru vakaru vienā un tajā pašā laikā. Man patīk, ja maniem stāstiem tic, lai gan dažkārt ir grūti pateikt, ko esmu piedzīvojis pa īstam.

Dažreiz, kad ārā plosās negaiss, es ar izvilktu zobenu stāvu sardzē pie durvīm. Mierīgos vakaros es pa stāvajām trepēm uzskrienu tornī un vēroju debesis, līdz parādās zvaigznes. Ja paveicas, ievācu zvaigžņu putekļus – tie palīdz tad, ja gribas paspīdēt!

Brīnumiem Turaidā nav ne gala, ne malas!