Cik ilgi Tu jau darbojies ar suvenīriem?

Man šķiet, ka šī ir jau 28. sezona, tātad – vismaz kopš 1997. gada. Bet mana mamma (Biruta Bērziņa) vairāk nekā 40 gadus.

Es vēroju, ka bieži vien vasarās Tu sēdi uz soliņa un adi.

Jā, es arī pati diezgan daudz radu suvenīrus – adu gandrīz katru dienu, kad nav apmeklētāju. Zeķes, cimdus un komplektiņus mazuļiem – cepurītes, cimdiņus, rāpulīšus un jaciņas. Cilvēki nāk un skatās, aprunājas – viņiem patīk, ja redz, ka tas viss top tepat uz vietas, ir roku darbs, darināts ar mīlestību! Arī gidi pastāsta. Tas tiešām darbojas!

No kādām valstīm tūristi visvairāk pērk Tavus darinājumus?

Pirms vairākiem gadiem tie bija tūristi no Francijas, Vācijas, bet pagājušajā gadā visvairāk pirka spāņi.

Tavuprāt, kam ir  jābūt labā suvenīru klāstā? Skatos, ka pie Tevis ir daudzas skaistas lietas…

Pirmkārt, jau ir jābūt Turaidas spieķim – tādam pamatīgam, kurš ir ne tikai dekoratīvs, bet kuru var arī izmantot. Ir arī mazie spieķīši, dažādi magnētiņi saistīti ar Siguldas un Turaidas zināmākajām vietām; oriģinālas pastkartītes.

Vai cilvēki pieprasa tādas lietas, kuras ir saistītas ar Turaidu?

Jā un nē, – ir dažādi. Daudzi pērk linu šalles, tām ir ļoti augsta kvalitāte – roku darbs, austas ar stellēm. Citi nopērk pastkartītes vai magnētiņu. Viena vietējā ģimenīte nupat uzsākusi gatavot skaistus suvenīrus no koka – uz tiem ir gan Turaidas Roze, gan pils.

Kādam ir jābūt labam suvenīram?

Tam noteikti ir jābūt Latvijā ražotam, arī pircēji uz to skatās, vai ir vietējo amatnieku ražojums. Es jau ilgus gadus sadarbojos ar biedrību “Cerību spārni”, tirgojot šos suvenīrus, pildu arī zināmu sociālu funkciju, jo tas ir atbalsts cilvēkiem ar invaliditāti. Viņu darinātās sveces un citas lietas ir tik skaistas!

Kā ir ar suvenīru modi?

Kādreiz Turaidā populāras bija, piemēram, dzintara krelles. Spieķīšus tirgoja gan pirms 40 gadiem, gan tagad. Kādreiz bija tā, ka meistari atveda spieķus, tos salikām statīvā, un viņi izskatījās kā skaists spieķu paklājs! Es meklēju amatniekus un māksliniekus, kuri gatavo kaut ko īpašu, kas nav tirgošanā katrā suvenīru veikalā.  

Ja Tu brauktu uz ārzemēm pie kādiem mīļiem draugiem, kādus suvenīrus Tu vestu līdzi?
Vai tie būtu Turaidas suvenīri?

Es ņemtu Turaidas karotīti un uzpirkstenīti, arī magnētiņu. Tie neaizņem daudz vietas – mūsdienās tas ir svarīgi, jo bieži vien cilvēki ceļo ar ļoti nelielu bagāžu.

Ar kādiem vietējiem meistariem Tu sadarbojies?

Galvenokārt, tie ir spieķu gatavotāji – Turaidā tās ir amata prasmes, kuras tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē.

Kādus suvenīrus Tu ieteiktu gatavot skolēniem?

Es nezinu, varbūt kaut ko no keramikas – nelielus kuloniņus ar Turaidas Rozes, pils simboliku?

Paldies!

Ar Inetu Mārtiņsoni sarunājās Izglītojošā darba un komunikācijas nodaļas sadarbības projektu vadītāja Sandra Ķirule