Aicinām izglītības iestāžu skolēnu mācību uzņēmumos, dizaina un tehnoloģiju programmās, profesionālajā ievirzē un interešu izglītībā iesaistītos skolotājus un skolēnus radīt mākslas darbus, iedvesmojoties no leģendas par Turaidas Rozi. Par konkursa dalībnieku var kļūt bērni un jaunieši vecumā no 5 līdz 19 gadiem, darbu iesniegšanas termiņš ir līdz 2026. gada 24. aprīlim, ar konkursa noteikumiem sīkāk aicinām iepazīties klāt pievienotajā nolikumā.

Konkursu organizē Turaidas muzejrezervāts sadarbībā ar  VAS “Valsts nekustamie īpašumi”, tā mērķis ir kultūras mantojuma iekļaušana radošā interpretācijā saskaņā ar vides ilgtspējas principiem, izmantojot dažādus materiālus un būvatlikumus – no māla, koka, stikla, metāla, papīra, auduma un citus. Darbi tiks eksponēti izstādē Turaidas muzejrezervāta Administrācijas ēkas izstāžu zālē un digitālā formātā tīmekļa vietnē www.atklajturaidu.lv.

Raiņa lugai “Mīla stiprāka par nāvi” – 100: traģēdija „Mīla stiprāka par nāvi” sacerēta laikā no 1926. līdz 1927. gadam, tajā spēcīgi skan humānisms, pārliecība par mīlas un ētiskas skaidrības uzvaru pār rupju varu. Maijas rīcība apliecina garīgo spēku un ticību vērtībām. Leģenda ir mūsu nemateriālais kultūras mantojums, kurš stiprina kultūras identitāti, stāstniecības tradīcijas un kolektīvo atmiņu. Mēs uzturam leģendu dzīvu, jo tā palīdz dzīvot mums, saglabājot ticību, ka ikvienam ir iespēja pacelties līdz varonībai.

Leģenda par Maiju – Turaidas Rozi

Turaidas meitenes Maijas Greifas dzīvesstāsts pārtapis teiksmainā leģendā par Turaidas Rozi.

Notikumi risinās 17. gadsimta sākumā – Poļu-zviedru kara laikā Turaidā. Piemiņas vieta Maijai Greifai atrodas Turaidas Baznīckalnā senas kapsētas malā, kurā no 13. gadsimta līdz 1772. gadam  apglabāti vietējie iedzīvotāji. Laikam ritot, 20. gadsimta sākumā bijušās kapsētas malā ir izcelta apbedījuma vieta, ko iezīmē veca liepa, tai 1922. gadā  piestiprināta plāksne ar uzrakstu „Še dus Turaidas Roze”, vēlākajos gados turpinājusies cilvēku un vietas mijiedarbība – tā vairākkārt labiekārtota, tautas apziņā izveidojoties par svētvietu. Kādā folklorizētā leģendas pārstāstā teikts, ka Siguldas pils dārznieks Viktors uz savas mīļotās kapa uzstādījis baltu rozi, kas no Maijas asinīm kļuvusi sarkana. Rozes kā skaistuma un ideāla simbols Baznīckalnā tiek stādītas arī mūsdienās, un Maijas dienā katru gadu tradicionāli tiek svinēti Rožu svētki.

Cauri gadsimtiem, – mērim, kariem un ugunsgrēkiem tautas atmiņā ir saglabājies stāsts par Turaidas meiteni Maiju. Leģendas pamatā ir  patiesi notikumi, kas Turaidas apkārtnē risinājušies pirms vairāk nekā 420 gadiem. Pārbūvējot Rīgas pils pagrabus, zem gruvešiem tika uzieti seni dokumenti – Vidzemes tiesas arhīvs. 1848. gadā Vidzemes pilstiesas asesors Magnuss fon Wolfelds izdevis 3 sējumu biezu grāmatu par Baltijas sodu lietām un šajā krājumā ievietojis akti par slepkavību Turaidas pilsnovadā. Notikumiem, kas ilgu laiku  uzskatīti par leģendu, ticis iegūts rakstisks apliecinājums.

Īss laikmeta fona raksturojums, kurā risinās notikumi: 16. gadsimta beigās, 17.gadsimta sākumā Vidzemē noris postoša karadarbība, ko dēvē par Poļu-zviedru karu (1600-1629). Kaujas notiek arī pie Turaidas. Abu valstu armijas vairākkārtīgi pārstaigā Turaidas novadu un kara postījumi ir milzīgi. Šajā laikā cilvēku ticība brīnumiem un maģijai ir ļoti liela. Sievietes sociālais statuss ir pakārtots vīrietim, – tās ir pakļautas aizbildniecībai –  laulībām nepieciešama vecāku vai aizbildņu piekrišana.

1601.gada pavasarī zviedru karapulki ieņēmuši Turaidas pili, un tajā sākuši dzīres, –   neviens nelicies zinis par kaujas laukā kritušajiem un smagi ievainotajiem,  tikai vecais Turaidas pils rakstvedis Greifs naktī viens pats devies asinīm slacītajā ielejā lūkot, vai kādam nevajag palīdzību. Gaišajā mēnesnīcā vecais vīrs starp kritušajiem cīnītājiem izdzirdis kādu raudam – tur gulējusi mirusi skaista kundze, kura ar vienu roku apkampusi nonāvētu bruņinieku un ar otru – mazu, raudošu bērnu. Vecais Greifs aiznesis bārenīti mājās un apņēmies to izaudzināt, pieņemot par audžumeitu. Tā kā tas noticis maijā, Greifi meitiņu nosaukuši par Maiju. Gājuši gadi, un Maija izaugusi par daiļu jaunavu, – viņas skaistuma un tikuma dēļ ļaudis Maiju nosaukuši par Turaidas Rozi.

Tajos laikos jauni amatnieki ceļojuši pa pasauli – jauns vīrietis Viktors Heils no Vāczemes ieradies Livonijā, un pie Siguldas pilskunga salīdzis par dārznieka mācekli. Drīz viņš iepazinies ar Maiju – Turaidas Rozi un abu jauniešu sirdīs iedegusies mīlestība. Greifs sniedzis laulībām nepieciešamo piekrišanu. Vakaros abi jaunieši satikušies pusceļā starp Siguldas un Turaidas pili – Gūtmaņa alā. 1620. gada augustā bijušas ieplānotas kāzas.

Tajā laikā Turaidas pilī dienējuši divi poļu armijas dezertieri – karakalpi Ādams Jakubovskis un Pēteris Skudrītis. Jakubovskis ieraudzījis Maiju un kaislīgi viņā iemīlējies, taču meitene viņa uzmanības apliecinājumus noraidījusi. Tas Jakubovski saniknojis, un viņš nolēmis Maiju iegūt ar varu, izdomājot velnišķīgu plānu – uzrakstījis zīmīti (it kā no Viktora) un aizvilinājis Maiju uz ierasto tikšanās vietu Gūtmaņa alā. Maija atnākusi un sapratusi, ka ir ar viltu atmānīta šurp un piekrāpta. Meitenei ap kaklu bijis līgavaiņa Viktora Heila dāvināts sarkans zīda lakatiņš. Viņa teikusi Jakubovskim, ka šim lakatiņam piemīt burvju spēks – tā nēsātājs tiekot pasargāts no zobena cirtieniem, un aicinājusi to pārbaudīt. Šajā laikā cilvēki ticējuši dažādām burvestībām. Māņticības un alkatības pārņemtais Jakubovskis noticējis stāstam par burvju lakatu – sākumā vilcinājies,  bet tad cirtis no visa spēka, un meitene saļimusi bez dzīvības pie viņa kājām.  Maija nolēmusi labāk mirt, nekā tikt piesmietai. Pēc notikušā Jakubovskis nobijies, ieskrējis mežā un pakāries sava zobena siksnā.

Pievakarē Viktors Heils atradis Maiju Gūtmaņa alā nogalinātu, un izmisis steidzies uz Turaidas pili pēc palīdzības, tikmēr cilvēki pie alas atraduši Viktora dārznieka cirvīti, tādēļ  tiesnesis nolēmis, ka slepkava ir Viktors Heils. Tiesa notikusi Turaidas pilī, – Viktoru Heilu gribējuši  notiesāt par slepkavību. Notikumu gaitu mainījis karakalps Pēteris Skudrītis, kurš ieradies tiesā un izstāstījis patiesību. Viktors ticis attaisnots, bet Maiju apglabājuši Turaidas Baznīckalnā, krustā liekot uzrakstu “Mīla stiprāka par nāvi”. Tā paša gada vēlā rudenī Viktors Heils devies  atpakaļ uz savu dzimteni Vāciju, ņemdams līdzi sauju smilšu no savas līgavas –Turaidas Rozes kapa.

Turaidas Rozes tēls kā iedvesmas  avots radošos meklējumos ir gandrīz visos mākslas veidos – literatūrā, teātrī, mūzikā, baletā, kino, operā, gleznās, tēlniecībā un citos mākslas veidos.

Dažādos konkursos bērnu un jauniešu mērķauditorijai redzams, ka leģenda turpina dzīvot piemēram, 2024. gadā logo konkursā “Turaidas pilij 810; viduslaiku karogu metu konkursā, 2025. gadā – konkursā “Turaidas suvenīrs” viena no vispopulārākajām tēmām ir mīlestības stāsts par Turaidas Rozi.

Ja pratīsim iejusties stāstā, iespējams, labāk spēsim saprast arī šodienas pasauli. Aicinām piedalīties!

Turaidas muzejrezervāta konkursa “Roze uzplaukst laikā” nolikums

Sagatavoja: Komunikācijas izglītojošā darba nodaļas sadarbības projektu vadītāja Sandra Ķirule